Ivaram ir divas dzimšanas dienas – otru viņš pirmo reizi piedzīvoja trīsdesmit sešu gadu vecumā, 2016. gada 24. martā, pēc kaulu smadzeņu transplantācijas operācijas.
Šis ir patiess stāsts, par to, cik negaidīti dzīve var apgriezties kājām gaisā, kādu lomu atlabšanas procesā spēlē mūsu ģimene, tuvinieki un draugi, kā arī tie cilvēki, kuri nav vienaldzīgi un atdod daļu no sevis, lai palīdzētu glābt citus.
Ivara stāsts:
Nevaru sevi saukt par parugpuiku, taču nekāds huligāns arī neesmu bijis. Ar alkoholu esmu uz Jūs, dzīvoju samērā veselīgi, neregulāri, bet nodarbojos ar sportu, narkotikas lietojis neesmu, arī depresivitāte nekad nav bijis man tuvs draugs. Tikai tad, kad pienāk brīdis cīnīties par savu dzīvību, saproti, ka slimība pie durvīm neklauvē, tā pielavās klusi neaicināta. Tāpat tā nešķiro pēc izglītības līmeņa, ienākumu apjoma vai sociālā stāvokļa. Tas var atgadīties ar jebkuru, jebkurā brīdī.
Skaidri atceros 2015. gada vasaru – nekas neliecināja par vētras tuvošanos, bija silts augusts, nesen uzsākts darbs uzņēmumā, kurā saskatīju izaugsmes iespējas, man līdzās ik dienu bija profesionāls kolektīvs un dārgā ģimene, dienas ritēja ierasto gaitu, nenojautu, ka drīzumā manu dzīves ceļu skars nekontrolējamas vēja brāzmas un mana dzīve mainīsies par 180 grādiem, turpmākā gada laikā, izciešot, iespējams, savas dzīves lielākās mokas un pārbaudījumus.
Viss sākās ar paaugstinātu temperatūru un nelielu iekaisumu, šķita, ka esmu nedaudz saaukstējies. Kā jau standarta latvietis, ja sieva pie ārsta nedzen, speciālistu nemeklēju, turklāt simptomi nešķita pārāk nopietni – parasta iekaisuma temperatūra, ap 37 grādiem, nekas tik nopietns, lai būtu pamats uztraukties. Tā divas nedēļas dzīve turpināja ritēt savu gaitu – ģimene, darbs, veikals mājas, ikdienišķā rutīna. Temperatūrai neatkāpjoties, profilakses nolūkos devos pie ģimenes ārsta, kur iekaisuma dēļ saņēmu nosūtījumu uz Rīgas 1. Slimnīcu. Nelielas ķirurģiskas manipulācijas, pārsiešanas, taču kā jau apzinīgs pilsonis, turpināju iet uz darbu, tomēr labāk nekļuva, un jutu, ka pašsajūta paliek arvien sliktāka. Septembra vidū mana ķermeņa normālā temperatūra bija 38 grādi, sākās pirmie antibiotiku kursi, izmeklējums pēc izmeklējuma, bet bez konkrēta slēdziena. Devos uz Gaiļezeru, no kurienes, sākotnējā iekaisuma dēļ, mani pārsūtīja uz Biķernieku slimnīcas Ķirurģijas nodaļu, kur dežūrārsts vairākkārt iztīrīja iekaisuma vietas, pēc tam devos mājās. Septembra beigās, trupinot lietot antibiotikas, temperatūra pacēlās virs 39 grādiem, līdz tam kritiskos brīžos vairākkārt biju saucis Neatliekamo medicīnisko palīdzību dienestu, taču speciālisti vairs nezināja, uz kuru slimnīcu mani vest. Tas bija viens no pēdējiem pilieniem, sieva vairs nespēja noskatīties uz manām mocībām un sarunāja, ka mani aplūkos speciālisti viņas dzimtajā pilsētā Ventspilī.
Tobrīd jutos tik slikti, ka pats vairs nespēju vadīt auto, Ventspilī iebraucu ap pusnakti. Mūžam būšu pateicīgs Ventspils slimnīcas ārstiem, kuri bija gatavi mani pieņemt bez ārsta nosūtījuma, nakts vidū, tas bija pagrieziena punkts – uzsākot speciālistu apskati man iestājās septiskais šoks. Atceros, kā ārste iekliedzās: „Viņam iestājās septiskais šoks! Ko jūs gaidāt, ātri uz reanimāciju!”.
Tas bija visa sākums, pēc divu mēnešu ilgas slimošanas un neziņas, beidzot bija parādījušies skaidri simptomi, kas liecināja par to, kas ar mani notiek.
Nākamās dienas rītā mani pārveda uz Linezeru (Stacionārs Linezers), kā pa miglu atceros kā ārsts instruēja šoferi: „Tevi ir divas ar pus stundas laika, lai nokļūtu Linezerā.”. Atminos, kā pa ceļam domāju par to, vai sieva veiksmīgi nokļuvusi pie mātes, vai man būtu jāpiezvana savai mammai un viņa jābrīdina par to, kas noticis, viss bija vieglā miglā tīts. Pirmās divas nedēļas Linezerā man atmiņā palikušas pavisam blāvas, taču pēc vairākām pārbaudēm un Ventspils ārstu konstatētā man tika uzstādīta diagnoze – akūta mielo leikoze jeb asins vēzis.
Tas bija smags brīdis man, bet vēl smagāks manai ģimenei, ārsti teica, ka nodzīvošu maksimums trīs dienas bez nekādas izdzīvošanas garantijas.
Atmiņā iespiedusies frāze: „Apdomājiet, no kā Jūs vēlaties atvadīties,” citas atmiņas ir grūti raksturot, mans ķermenis bija zāļu nomocīts, sajūta bija peldoša.
Lai gan iespēja izdzīvot bija tuvu nullei, ārsti bija gatavi cīnīties par manu dzīvību, kaut vai mēģināt. Nākamajā dienā man tika piedāvāts ķīmijterapijas kurss, kuram piekritu.
Pirmais kurss bija neveiksmīgs, nekāds labvēlīgs efekts netika panākts, taču burtiski divu līdz trīs dienu laikā, saņēmu piedāvājumu otrajam kursam. Arī pēc otrā kursa nebija manāmi uzlabojumi analīžu rādītājos, fiziskās un psiholoģiskās mocības ar katru brīdi kļuva spēcīgākas. Uz karstām oglēm, trīs, varbūt četras dienas pēc tam, ārsti ieteica veikt trešo ķīmijterapijas kursu. Trešais kurss nesa savus augļus, manās asinīs bija samazinājies ļaundabīgo vēža šūnu skaits. Tas bija ilgstošs process ar veselības uzlabojumiem un kritumiem, neskaitāmām asins pārliešanām, neesmu spējīgs saskaitīt, cik reižu man tika pārlietas asins, un asins plazma. Domāju, ka cilvēki neapzinās, cik ļoti vērtīgas var būt viņu ziedotās asinis, taču esmu reāls pierādījums tam, ka tās spēj glābt dzīvību.
Manu dzīvību palīdzēja glābt tie cilvēki, kuri asinis ziedoja laika posmā no 2015. gada augusta līdz 2016. gada martam, ļoti iespējams, ka kādam no saviem sargeņģeļiem ikdienā paeju garām Rīgas centrā.
Nav tādu vārdu, ar kuriem varētu izteikt to pateicību, kuru izjūtu pret šiem cilvēkiem, vien varu iedrošināt citus – ja esat veseli, ja jums ir pārliecība, ka esat gatavi ziedot un ticat, ka spēsiet palīdzēt – ziedojiet. Es šodien esmu šeit tikai pateicoties Jums.
Trešo ķīmijterapijas kursu pabeidzu Ziemassvētku periodā, visu šo laiku sadzīvojot ar neaprakstāmām sāpēm, grūtībām ēst un dzert, barības vielas tavs ķermenis uzņem ar sistēmu palīdzību, sistēma ir apkārta ar dažādiem zāļu un ampulu šķīdumiem un atgādina Ziemassvētku eglīti, bet tev pat nav nojausma, kāds ir to saturs. Mans ķermenis bija tik ļoti novārdzis, ka nācās mācīties no jauna staigāt. Tas ir ne vien fiziski, bet arī psiholoģiski smags pārbaudījums.
Nodaļā bijām vairāki, par tradīciju bija kļuvusi ik rīta kopīgā tikšanās ārpus palātas, kur pulcējāmies, lai apliecinātu, ka uzvarēta vēl viena nakts, pajokotu un atbalstītu viens otru, lai atkal tiktos nākamajā rītā. Diemžēl pārējie cīņubiedri šo grupu agrāk vai vēlāk pameta. Viens no tiem bija jauns puisis, kura slimība sākās ar pēkšņu infarktu. Viņš tik tikko bija nokārtojis vidusskolas eksāmenus, dzīvoja ar sapņiem par nākotni un studijām, bet dienā, kad klasesbiedri pulcējās skolas zālē, lai saņemtu diplomu, viņš slimnīcā uzzināja savu diagnozi.
Pēc trešās ķīmijterapijas rādītāji bija labi, taču asins analīzes neuzrāda guļošās ļaundabīgās šūnas, kuras jebkurā brīdī var aktivizēties, To, kad tas var notikt, neviens nevar prognozēt. Biju sasniedzis tādu stadiju, kad aktīvās vēža šūnas bija iznīcinātas, taču, lai nepieļautu guļošajās šūnu aktivizēšanos, bija nepieciešama kaulu smadzeņu transplantācija, kuru Latvijā veic tikai gadījumos, kad donors var būt tavs radinieks. Manā gadījumā donors tika meklēts visā Pasaulē, bet operāciju veica Viļņā, Lietuvā. Pirms tās tikos ar speciālistiem Lietuvā, kur divu stundu garumā ārsts skaidroja visus iespējamos veidus, kā varu nomirt, jeb, citējot viņa paša vārdiem: „Kā mēs Tevi varam zaudēt”.
2016. gada janvārī prognozes liecināja, ka man piemērots donors varētu atrasties divu vai trīs mēnešu laikā. Lai garantētu, ka gaidīšanas periodā mans veselības stāvoklis nepasliktinās, bija nepieciešama ceturtā ķīmijterapija, kas nāca ar ierastajām sāpēm un blakus efektiem, sajūtas nav iespējams aprakstīt, spilgti atceros kā gulēju cepurē, māsiņas man pienesa karstu tēju, atrados pavisam šaurā palātā, aizvērtiem logiem, karstiem radiatoriem, ievīstīts četrās segās, jebkurš, kurš ienāca manā palātā nekavējoties nosvīda, jo telpa bija pārkarsēta, taču man sala tik ļoti it kā kails atrastos -30 grādu salā, to visu papildināja neciešamas sāpes.
Lai atgūtos no terapijas nepieciešamas vairākas nedēļas, pēc septiņām dienām saņēmu zvanu no Viļņas – bija atrast man piemērots donors, vilcināties nebija iespējams, bija jādodas uz Lietuvu, kaut gan mans ķermenis vēl joprojām bija novārdzis. Pirms tam konsultējos ar ārstu, lai saprastu, kā sagatavoties procedūrai, ko sagaidīt.
Atbilde bija lakoniska: „Ja dosies uz procedūru, tu iziesi cauri ellei.”.
Iespējams, izklausās skarbi, varbūt kāds nodomā, ka ārstam vajadzētu būt tolerantam, saudzīgam pret pacientu, taču man ne mirkli nebija melots, sāpes, kuras biju piedzīvojis līdz šim, bija tikai mazs ievadkurss.
Pirms procedūras piedzīvoju piekto ķīmijterapiju, kura bija desmit reizes spēcīgāka nekā līdzšinējās, manī tika nokauts viss. Viļņas klīnikā katram pacientam bija pieejams planšetdators, kurā bija iespējams sekot līdzi saviem analīžu rādītājiem – tajā katru dienu varēju redzēt, kā tie lēnām tuvojas nulles atzīmei.
Vienu brīdi atrados tādā stāvoklī, kad nāvējošas bija pat uz ādas mītošās baktērijas.
Viļņā atrados piecus mēnešus, bija aizritējis gads kopš diagnozes uzstādīšanas, biju pārcietis piecas mokošas ķīmijterapijas, divreiz mācījies staigāt, mēnešiem barības vielas uzņēmu mākslīgi caur vēnu, bija pāris mēneši, kad gulēju ne vairāk kā 20-30 minūtes diennaktī, līdz beidzot ārsts atzina, ka mokošajā cīņā esmu guvis virsroku.
Priekšā bija garš atlabšanas periods, kas ilga aptuveni vienu gadu, soli pa solim atgūstoties no medikamentiem, veicot regulāras pārbaudes. Atkal redzot sauli, zaļu zāli rodas spēks cīnīties tālāk, tāpat, neatsveramu atbalstu guvu no sievas un savas ģimenes. Atlabšanas process bija lēns, regulāri trūka spēka.
Atminos, ka liels sasniegums bija aiziet līdz veikalam, mugursomā nesot pilnu ūdens pudeli...
Vēlos piebilst, ka brīžos, kad sāc zaudēt ticību sev, līdzcilvēki ir tie, kas palīdz nostāties uz kājām. Atlabšanas periodā sajutu to, cik svarīgi ir, kad grūtā brīdī tiek pasniegta ģimenes locekļa vai drauga roka, īpaši pateicīgs esmu uzņēmuma īpašniekam Raivim, kurš neskatoties uz to, ka tik tikko biju sācis strādāt, ticēja man, sagaidīja mani atgriežamies darbā un deva iespēju turpināt dzīvot. Vairumā uzņēmumu darbinieks tiktu atlaists pēc likumā noteiktā pus gada. Cilvēks, kurš to nav pieredzējis nevar iedomāties, ka pēc tik nopietniem fiziskiem un emocionāliem pārdzīvojumiem darba terapijai ir nenovērtējama loma, tā piešķir dzīvei jēgu. Raivim būšu pateicīgs visu savu mūžu. Man tika dots, bet ticu, ka tagad varu atmaksāt.
Pēc atveseļošanās atgriezos vienā no Rīgas augstskolām, kur vēl joprojām mani iespējams satikt. Ir tikai pāris kursabiedri, kuri zina, kam esmu gājis cauri. Liela daļa kursabiedru, ar kuriem dalām solu, nezina par manu diagnozi. Ceru, ka kopīgi ar viņiem iegūsim grādu un piedzīvosim vēl daudz skaistu mirkļu. Šie līdzcilvēki nenojauš, kādu atbalstu un iedvesmu viņi man snieguši vienkārši esot blakus.
Šis ir vēstījums ikvienam – nenovērsieties, atbalstiet emocionāli, ziedojot asinis, vai vienkārši esot blakus. Tas ir dārgākais, ko varat dot, turklāt tas neko nemaksā...
Šī ir tikai neliela manas dzīves grāmatas nodaļa, un es vēl daudz ko paveikšu un sasniegšu. Ja esi gatavs atsaukties manam aicinājumam, tad jau tagad esmu Tev pateicīgs!